Cēsnieks Pēteris Pavlovskis un drabešnieks Valdis Celmiņš ir autobusa šoferi, kuri pa Eiropu vadā tūristu grupas. Lai arī darbs šoferiem ir ļoti atbildīgs, tomēr viņi neslēpj - ir jauki, ka strādājot var arī iepazīt citas zemes.
Katrai valstij savs šarms
“Eiropa ir izbraukāta krustu šķērsu. Ir varbūt pāris valstis, kurās nav būts,” saka Pēteris un atklāj, ka kopā ar Valdi kā pārinieki brauc jau septiņus gadus.
Vaicājot par skaistākajām valstīm Eiropā, Pēteris saka: “Patīk Austrija. Ļoti sakopta zeme, labi ceļi. Pēdējā laikā iepatikusies Horvātija un Norvēģija. Taču nevaru nosaukt vienu konkrētu valsti, jo katrā ir kaut kas īpašs. Dažkārt nevar arī pēc dažām lielajām pilsētām spriest par valsti. Kā saka, Parīze nav Francija un Francija nav Parīze. Mazās pilsētiņas un lauki nereti atklāj valsts burvību. Tāpat patiesība, jo tālāk brauc uz dienvidiem, jo apkārt lielāks bardaks.”
Valdis, daloties iespaidos, saka: “Pagājušajā gadā bijām Korsikā. Man ļoti tur patika. Ne ceļu, bet fantastiskās dabas dēļ. Tiešām bija skaisti.”
Abi šoferi atzīst, cik vien tas ir iespējams, cenšas doties tūristu grupām līdzi arī ekskursijās,.
“Daudzas reizes būts Zagrebā, bet to skaistumu, kuru pagājušajā reizē, izstaigājot līdzi grupai, redzējām, iedomāties nevarējām. Parasti jau zinām tikai savu stāvlaukumu, bet atklājas pārsteidzoši iespaidi, kad paejam kaut kur tālāk no autobusa,” saka Valdis.
Šoferi atzīst, ka ceļošanu atvieglojis arī tas, ka vairs nav jāstāv uz robežām, un saka, ka nav nemaz iespējams saskaitīt, cik stundu uz tām pavadītas.
“Uz Polijas robežas esmu stāvējis pat trīs dienas. Taču toreiz biju bez pasažieriem. Aizbraucu, ieņēmu rindu, kad tuvāk nāca mana kārta, ar citu autobusu pasažierus pieveda klāt. Bija pat tā, ka rindas pirka. Vietējais kolhoza busiņš iestājās, rindu izstāvēja un vietu pārdeva. Tad atkal stājās rindas galā, tā piepelnījās,” stāsta Pēteris un atceras vēl kādu amizantu gadījumu: “Gadījās, ka vienam no braucējiem Čehijā pazuda pase. Bija svētdienas pēcpusdiena, un tad grupas vadītājs vērtēja, vai gaidīt pirmdienu, iet uz vēstniecību, vai riskēt un braukt mājās. Pieņēma lēmumu, ka riskēs un brauks. Nolēma puisi paslēpt uz aizmugurējo durvju kāpnēm, apkraujot ar ceļasomām. Visiem sirds gan raustījās, bet tā puika pārbrauca visas robežas. Kad nonācām galapunktā Valmierā, puika, velkot savu jaku, pasi atrada piedurknē. Tas gadījums prātā palicis.”
Kultūra citāda
Jautājot par Eiropas ceļiem un autovadītāju kultūru, abi šoferi atzīst, ka tā krasi atšķiras. Taču stāvo kalnu izbraukšana problēmas vairs nerada.
“Sākumā nervus kutinošas situācijas bija, braucot pa Norvēģijas fjordiem. Tas līdzīgi, kā pa jumtu kāpelēt. Bet nu jau pierasts,” saka Valdis un atklāj, ka šobrīd lielas problēmas nerada izbraukt pa svešu pilsētu, jo autobuss aprīkots ar navigācijas sistēmu.
“Mums ir “gudrs” autobuss, kas aprīkots ar navigācijas iekārtu. Ievadām adresi, un autobuss pats mūs aizved turp. Lielajiem ceļiem pietiek pašu sapratnes, bet viesnīcas atrast palīdz navigācijas sistēma. Runājot par policistiem, gribas teikt, ka ārzemēs tie vairāk palīdz, bet pie mums galvenokārt nodarbojas ar sodīšanu. Pašiem gadījies, ka ārzemēs policisti palīdz, parāda ceļu, izved no strupceļa. Reiz pat gāja autobusam pa priekšu braukšanas kustībai pretējā virzienā un izveda mūs no strupceļa. Bet tā notiek tikai ārzemēs,” piebilst Valdis.
“Bet es, runājot par policistiem, atminos, kā braucām reiz mājās no Norvēģijas. Jau braucot uz māju pusi, mūs apturēja policija un jautāja, vai autobusā netrūkst neviena pasažiera. Teicām, ka nē. Policists vēlreiz uzstājīgi pārjautāja un teica, ka iešot pārskaitīt. Tajā mirklī autobusā viens vīrs sauca, ka viņa sievas neesot. Taču mēs jau bijām nobraukuši vairākus simtus kilometru, un tikai tad vīrs attapa, ka sievas līdzās nav... Tad braucām atpakaļ un meklējām pazudušo sievu,” smejot stāsta Pēteris.
Kolekcionē krūzītes un labus iespaidus
Vaicāti, vai ir kaut kas, ko abi kolekcionē un pārved mājup no tālajām zemēm, šoferi atbild, ka ir gan.
“Es kolekcionēju krūzītes. No katras jaunas valsts, pilsētas, kur esmu, pārvedu pa krūzītei. Un man to ir daudz. Nākamgad būs 20 gadi kopš mana pirmā brauciena, kas bija Bulgārijā. Domāju, ka krūzītēm drīz jau vajadzēs atsevišķu bufeti taisīt. Noteikti krājas arī atmiņas un labas emocijas. Šobrīd gan ir maz lietu, kas spēj pārsteigt, taču deviņdesmitajos gados, kad tikko sākām uz ārzemēm braukt, mute atvērās. Toreiz mums veikalos nekā nebija, bet viņiem plaukti pilni. Likās, ka iebraucam nereālā pasaulē. Raudāt gribējās, redzot, kā cilvēki tajā robežas pusē dzīvo,” atminas Pēteris.
Valdis piekrīt un saka - emocijas un atmiņas jau krājas visvairāk.
“Gadā mums ir apmēram 15 dažādi braucieni uz ārzemēm, un ir gadījies, ka svešās zemēs nācies pavadīt pat gandrīz mēnesi. Mums jau pat izveidojušās tradīcijas, ko katrā Eiropas valstī darām. Čehijas nelielā pierobežas pilsētiņā Miklovā abi ejam ēst ribiņas. Tur tās pagatavo fantastiski garšīgi. Austrijā “Rozenbergā” vienmēr ēdam brūno kūku ar vaniļas mērci,” stāsta Valdis un, runājot par tūristiem, kurus nākas pārvadāt, saka: “Visskaļākie noteikti ir hokeja fani, kas vesti uz pasaules čempionātiem daudzviet Eiropā. Vienreiz fanus vedu uz Ķelni. Tās bija briesmas. Viņi visu laiku bija vienā trakā “tvanā” un dienas gaismu neredzēja. Taču viskulturālākie noteikti ir pedagogi un mediķi.”
Abi atzīst, ka ceļot un pasauli redzēt ir jauki, bet dzīvot gan nekur citur kā Latvijā negribētu.
”Mājās atgriezties ir labi. Latvija ir skaista zeme. Ceļi mums gan slikti, bet kas zina, varbūt kādreiz arī tos sakārtos,” smejot saka Pēteris.
Liene Lote Grizāne, Cēsu rajona laikraksts "Druva"
19.07.2008.
